Par autortiesībām un darba pavairošanu


Mag. iur. Māris Grudulis

Par autortiesībām un darba pavairošanu


Autortiesību būtība paredz šo tiesību subjektam absolūtas tiesības izmantot savu darbu un arī gūt augļus, ko sniedza darba izmantošana. Dotās tiesības parasti dēvē par autora mantiskajām tiesībām, kuras likumdošanā tiek nostiprinātas galvenokārt saskaņā ar divām - privilēģiju un īpašuma - koncepcijām, kā arī ar atbilstošu juridisko tehniku.

Saskaņā ar privilēģiju koncepciju autora radītais darbs pēc tā izziņošanas kļūst pieejams visai sabiedrībai, kura ar to var brīvi rīkoties (protams, ievērojot autora morālās tiesības), t.i., sabiedrībai tiek radīta brīva intelektuālā un ekonomiskā pieeja darbam. Savukārt autoram atkarībā no konkrētajiem politiskajiem, sociālajiem, ekonomiskajiem un citiem faktoriem likumdošanā tiek noteiktas atsevišķas ekonomiska rakstura privilēģijas (ekskluzīvas tiesības), kas garantē viņam mantiska labuma gūšanu no sava darba izmantošanas. Šīs privilēģijas var būt dažāda veida, piemēram, reproducēšanas, izplatīšanas, publiska izpildījuma un citas mantiska rakstura tiesības.

Atbilstoši īpašuma koncepcijai darbs kopš tā radīšanas brīža ir autora īpašums, kuram sabiedrības interesēs ar likumu ir uzlikti dažādi aprobežojumi, tādi kā darba reproducēšana privātām vajadzībām, izglītības un zinātnes mērķiem, īsu fragmentu izmantošana informatīviem mērķiem, darba izplatīšanas tiesību izbeigšanās pēc pirmās eksemplāru atsavināšanas utt.

Kā vienā, tā otrā koncepcijā svarīgu vietu ieņem darba eksemplāru pavairošana (reproducēšana), jo pavairoto darbu izplatīšana dod ienākumus un peļņu izplatītājam. Autortiesību atlīdzības iekasēšanas un izmaksas mehānismam reprogrāfiskās reproducēšanas gadījumā būs veltīts šis raksts.

Atkarībā no katras konkrētas valsts likumdošanas reproducēšanas tiesības pieder vai nu vienīgi autoram (līdz ar to autors sev nodrošina ekonomisko pieeju darbam), vai arī reproducēšanu var veikt jebkura persona, samaksājot autoram taisnīgu atlīdzību par darba komerciālu izmantošanu (legālā licence).

Tomēr kā vienā, tā otrā gadījumā sabiedrībai parasti tiek atstāta legāla iespēja reproducēt darbu un tādējādi lietot to nekomerciāliem mērķiem. Šī iespēja paredzēta gadījumiem, kad darba autors nevar nodrošināt "saprātīgu" sabiedrības pieprasījumu pēc konkrēta darba eksemplāriem un darba reproducēšana nevar kaitēt autora leģitīmajām interesēm.

Šāda iespēja balstās uz tā dēvēto izņēmuma principu, kas ir paredzēts arī starptautiskajos autortiesību līgumos, pēc kuriem jāvadās dalībvalstu likumdevējiem (piemēram, 1886. gada Bernes konvencijas 9.2. pants; 1952. gada Ženēvas konvencijas 4.bis 2. pants, 5.bis pants; 1996. gada WIPO līguma 10. pants, TRIPS līguma 13. pants).

Lai ievērotu darba autora leģitīmās intereses un apmierinātu sabiedrības saprātīgu pieprasījumu, tiek veidotas sistēmas, kas pamatā balstās uz diviem principiem:

- reproducēšana nelielos apjomos (parasti vienā eksemplārā) privātām vajadzībām bez autoratlīdzības samaksas vai ar to.

Sakarā ar to, ka precīzu samaksu gandrīz nav iespējams noteikt un iekasēt katrā konkrētā gadījumā, par darbu kopēšanu parasti maksā kopēšanas iekārtu un materiālu izgatavotāji un importētāji (vidēji 3-4% no to vērtības)1;

- reproducēšana lielākos apjomos un "neprivātai" lietošanai, izmaksājot autoram taisnīgu atlīdzību.

Šīs darbības pēc būtības gan pārkāpj starptautiskajos līgumos noteikto izņēmuma principu un vairāk līdzinās legālo licenču principam, kuru ierobežoti izmanto blakustiesību nozarē, bet kura piemērošana autortiesībās ir visai apšaubāma.

Minētā sistēma parasti tiek piemērota sociālistiskajās un komunistiskajās valstīs, kur darbs skaitās visas sabiedrības "īpašums" un kur atlīdzību autoram visbiežāk izmaksā no valsts budžeta. Šādās valstīs arī izdevniecību nozare parasti ir valsts rokās un līdz ar to brīva darbu reproducēšana nekonkurē ar brīvu izdevējdarbību.

Lai iepriekš raksturotā sistēma spētu efektīvi darboties brīvā tirgus apstākļos, tai nepieciešama tiešām spēcīga kolektīvā tiesību administrēšana vai spēcīgs valsts atbalsts. Turklāt minētā sistēma arī negatīvi ietekmē izdevniecību normālu funkcionēšanu.

Tomēr tā ir izdevīga mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, kuras no iekasētās atlīdzības ir tiesīgas ieturēt izdevumus sevis uzturēšanai. Šeit gan jāpiebilst, ka organizācijai jābūt pietiekami "spēcīgai", lai spētu iekasēt līdzekļus, kas ļautu tai pilnvērtīgi funkcionēt un attīstīties, pretējā gadījumā sistēma vienkārši nedarbosies.

Veidojot šādu atlīdzības iekasēšanas mehānismu, iepriekš nepieciešams rast atbildes uz jautājumiem par to, kādas un cik organizācijas iekasēs atlīdzību, kādas būs to savstarpējās attiecības, kas dos atļauju tieši konkrētas organizācijas darbībai un kas to uzraudzīs.

Šā gada 6. aprīlī Latvijā pieņemtā Autortiesību likuma 2 (turpmāk tekstā - AL) 33. panta otrā daļa nosaka, ka "bez autora atļaujas, bet maksājot taisnīgu atlīdzību, fiziskās un juridiskās personas drīkst darbus reprogrāfiski reproducēt personiskām vai dienesta vajadzībām".

Likuma 35. pants nosaka atlīdzības noteikšanas un iekasēšanas principus:

"(1) Autoriem un izdevējiem ir tiesības saņemt atlīdzību par darbu reprogrāfisko reproducēšanu. Atlīdzību par reprogrāfisko reproducēšanu maksā personas, kas sniedz šādu pakalpojumu.

(2) Par reprogrāfisko reproducēšanu maksājamās atlīdzības lielumu, tās iekasēšanas un izmaksāšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(3) Atlīdzību iekasē un sadala starp autoriem un izdevējiem autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas."

Savukārt pati "reprogrāfiskā reproducēšana" tiek definēta kā "darba oriģināla vai kopiju faksimileksemplāru izgatavošana ar jebkuru līdzekļu palīdzību fotokopēšanas ceļā, izņemot iespiešanu. Par reprogrāfisku reproducēšanu uzskatāma arī skenēšana vai faksimileksemplāru izgatavošana fotokopēšanas ceļā palielinātā vai samazinātā mērogā" (AL 1.p.16.p.).

Likuma pārejas noteikumi nosaka, ka AL 35. pants stājas spēkā 2001. gada 1. janvārī.

Kā redzams, Latvijas likumdevējs ir izvēlējies variantu, kas atļauj darbu reproducēšanu noteiktiem mērķiem, nodrošinot autoriem un izdevējiem taisnīgu atlīdzību.

Šāda pieeja jautājuma risināšanā ir izdevīga darbu lietotājiem, kuri darbus varēs kopēt personiskām un dienesta vajadzībām, līdz ar to izmantot iespēju ietaupīt uz kopiju un izdevniecībā izdota darba cenu starpības.

Iespējams arī, ka šāda situācija varētu sadārdzināt kopēšanas pakalpojumu cenas (jo reproducētājiem būs jāmaksā atlīdzība autoriem un izdevējiem), kā arī izdevniecībās izdotu darbu cenas (jo kopēšana var samazināt iespiesto izdevumu pirkšanu un, lai tirāža atmaksātos, būs nepieciešams palielināt eksemplāru cenu).

Teorētiski gan iespējama pretēja situācija - palielinoties kopēšanas apjomiem, kopiju cenas pat varētu samazināties un neizpirkto grāmatu tirāžas tiktu kompensētas ar likumā paredzēto taisnīgo atlīdzību, tomēr šāda situācija liekas samērā apšaubāma.

Pirmajā mirklī šāda sistēma šķiet izdevīga izdevējiem, kas uz autortiesību likumdošanas rēķina saņems atlīdzību par darbu kopēšanu, kaut gan īstenībā darbu plaša kopēšana drīzāk varētu kaitēt normālai izdevējdarbībai.

Gluži otrādi - šāda sistēma var kalpot kopēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kas varētu palielināt savu pakalpojumu cenas, aizbildinoties ar to, ka jāmaksā autoratlīdzība.

Bez šaubām, situācija būs izdevīga kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, kas jebkurā gadījumā ieturēs sev daļu no ieņēmumiem, kas nepieciešami to darbībai un kas ļaus tām eksistēt.

Interesi var piesaistīt arī jautājums par vajadzībām, kurām ir atļauta reprogrāfiskā reproducēšana.

Likums paredz divu veidu vajadzības - personiskās un dienesta.

Ar personiskām (privātām) vajadzībām autortiesībās izprot kopiju izmantošanu, kas ir atļauta tikai vienai personai, neiesaistot lietošanā citas personas (pat ne ģimenes locekļus), respektīvi, viens kopēšanas akts, viena kopija, viens lietotājs.

Nedaudz situāciju var sarežģīt jēdziena "dienesta vajadzības" interpretācija, tomēr jādomā, ka tās varētu būt jebkuras vajadzības, kas var rasties fizisku un juridisku personu profesionālās darbības veikšanas gaitā, izņemot gadījumus, kad reproducēšana tiek veikta tieša komerciāla labuma gūšanai. Tā, piemēram, reproducēšanu nedrīkt veikt, lai iegūtās kopijas pārdotu.

Par samērā pozitīvu var uzskatīt faktu, ka likums legalizē reprodukcijas dienesta vajadzībām, kas līdz šim tika kopētas pretēji visām likuma normām.

Pašreizējā sistēma arī maina kontroles mehānisma darbības principus, kuri agrāk bija orientēti uz to, lai nepieļautu neatļautas kopijas, bet kuru uzdevums tagad būs novērst kopiju komerciālu izmantošanu un nodrošināt atlīdzības iekasēšanu. Turklāt nevis no kopiju izmantotājiem, bet no kopēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuru skaitu un lokalizāciju noteikt ir vieglāk, nekā izsekot līdzi katram kopēšanas gadījumam. Arī atlīdzības piedziņa tiesas ceļā šajā gadījumā ir vienkāršāka.

Tomēr kā problēmu, kas varētu rasties turpmāk, var minēt grūtības noteikt robežu, kur beidzas "dienesta vajadzības" un kur sākas kopiju komerciāla izmantošana.

Attiecībā uz personām, kas maksās atlīdzību, likums nosaka, ka "atlīdzību maksā persona, kas sniedz šādu pakalpojumu" (AL 35.(1.)). Vai ar doto likuma formulējumu būtu jāsaprot personas, kas ar reprogrāfisko reproducēšanu nodarbojas kā ar uzņēmējdarbību, vai arī visas tās juridiskās personas, kuru rīcībā ir kopēšanas aparāts, ar kura palīdzību šīs personas darbinieki pavairo darbus savām un dienesta vajadzībām?

Ja likumā nosauktās ir tikai tās personas, kas ar reproducēšanu nodarbojas kā ar uzņēmējdarbību, tad visa atlīdzības maksāšanas nasta gulsies uz šīm personām. Bet tas varētu būtiski sadārdzināt kopēšanas pakalpojumu cenas, kas savukārt varētu veidot situāciju, ka personas, kas biežāk izmanto kopēšanas pakalpojumus, pašas iegādātos vajadzīgo kopēšanas aparatūru. Līdz ar to pastāv risks, ka kopēšanas kā uzņēmējdarbības apjomi (un līdz ar to arī iekasētās atlīdzības lielums) var sarukt tādā apjomā, ka atlīdzības iekasēšanas sistēma (tai skaitā mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas) nespēs uzturēt pati sevi un, kas ir likumsakarīgi, - vienkārši nedarbosies.

Šāds atlīdzības maksāšanas mehānisms arī nebūtu taisnīgs, jo atlīdzību maksātu tikai tās personas, kas reproducēšanu neveiktu ar savām iekārtām, bet izmantotu citu personu piedāvātos pakalpojumus. Likumsakarīgi tās būtu privātpersonas un trūcīgākie uzņēmumi, kuru lietošanā nav kopēšanas tehnikas.

Gadījumā, ja atlīdzību maksās visi kopēšanas iekārtu lietotāji, jāņem vērā iespējamā kontroles mehānisma neefektivitāte. Piemēram, mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai trūkst likumīga pilnvarojuma, lai veiktu uzņēmuma grāmatvedības dokumentu, reproducēšanas iekārtu vai telpu kontroli, lai noskaidrotu, vai tiek veikti reproducēšanas pasākumi (piemēram, kontrole bankās vai valsts iestādēs, uz kurām attiecas slepenības režīms). Līdz ar to mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija mēģinās šajos pasākumos iesaistīt valsts un pašvaldību policiju, kuru iesaistīšana privāttiesisku attiecību regulēšanā, kas neskar valsts un visas sabiedrības intereses, pēc būtības nebūtu pamatota. Šāda iesaistīšana radītu arī izdevumus valstij un pašvaldībai, ko neviens, iespējams, nemaz nemēģinātu ieskaitīt reprogrāfiskās reprodukcijas atlīdzības iekasēšanas sistēmas izmaksās, toties sistēmas iespējamo neefektīvo funkcionēšanu varētu attaisnot ar policijas nevēlēšanos sadarboties ar nevalstiskām privāta rakstura organizācijām.

Problemātisks ir arī jautājums par iekasējamās atlīdzības apjomu. Tehniski ir iespējams uzskaitīt, cik daudz kopiju ir veikts uz katra konkrētā kopējamā aparāta, taču noteikt, cik liela daļa kopēto darbu ir "darbi" autortiesību izpratnē, nevar.

Viens no variantiem būtu maksas licences ieviešana uz katru kopēšanas aparātu, kas varētu būt vienreizēja (tādā gadījumā gan efektīvāka būtu sistēma, kad atlīdzību maksā iekārtu ražotājs vai importētājs) vai arī periodiski atjaunojama licence (jāņem vērā efektīva kontroles mehānisma izveides un funkcionēšanas problēmas).

Otrajā gadījumā, iespējams, būtu jāveido sankciju mehānisms, kas paredzētu atlīdzību par kopēšanu bez licences, kas piespiestu lietotājus izņemt minētās licences. Sankciju mehānisma izveidi noteikti pieprasītu mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, jo katrreiz pieprasīt licences izņemšanu civilprocesuālajā kārtībā vienkārši neatmaksātos un līdz ar to Latvijas apstākļos vienkāršākais mehānisms būtu sankciju paredzēšana Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kam savukārt būtu nepieciešama valsts institūciju iejaukšanās, un pēc būtības atkal veidotos situācija, ka ar valsts līdzekļiem tiktu regulētas tīri privāttiesiskas attiecības, kuru regulēšanai likums paredz izveidot mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas (AL 35.(3.)).

Ja tiek veidota licenču sistēma, var izvirzīt jautājumu arī par to, cik lielā mērā šīs atlīdzības iekasēšanas mehānisms balstīsies uz valsts varas palīdzību un vai efektīvāk un lētāk visiem nebūtu licencēšanu un atlīdzības iekasēšanu atstāt pilnīgi valsts pārziņā. No ekonomijas un efektivitātes viedokļa tas būtu vispieņemamākais variants, tomēr tas būtu pretējs autortiesību būtībai, jo autortiesības pamatā balstās uz privāttiesiskām attiecībām, kuru dalībnieki paši tās regulē un valsts tajās iejaucas tikai gadījumos, kad attiecības skar visas sabiedrības intereses. Šādam jautājuma risinājumam pretotos arī mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, kurām tādējādi varētu tikt atņemta samērā plaša un svarīga darbības joma.

Piemērojot licenču sistēmu, būtu jānosaka samaksas lieluma kritēriji, bet noteikt tos pēc reproducējamo "darbu" apjoma gandrīz nav iespējams. Savukārt ir iespējams noteikt atšķirīgu samaksu tām personām, kas nodarbojas ar kopēšanu kā ar uzņēmējdarbību, un tām, kas kopē savām vajadzībām. Pēdējām licences cena varētu tikt noteikta dažu latu vērtībā gadā, kas varētu būt pietiekami liela, lai nodrošinātu autoriem un izdevējiem taisnīgu atlīdzību, segtu mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas izdevumus, kā arī būtu pietiekami maza, lai ar to samierinātos tie kopētāji, kas nekad nekopē darbus, uz kuriem attiecas autortiesības un no kuru viedokļa viņu maksātā atlīdzība nekad nebūtu un arī nevarētu būt taisnīga.

Gadījumā, ja atlīdzību mēģinātu aprēķināt, par pamatu ņemot reproducēto eksemplāru skaitu, problēmu varētu radīt kopiju nodošana no viena lietotāja otram, kas neļautu praktiski noteikt patieso kopiju lietotāju skaitu. Līdz ar to tiktu pārkāpts princips "viena kopija - viens lietotājs", un veidotos situācija, ka atlīdzība tiek maksāta par vienu kopiju, bet patiesībā to izmanto vairākas personas.

Likums paredz sadalīt atlīdzību starp autoru un izdevēju (AL 35.(3.)). Pēc būtības ir apšaubāma metode ar autortiesību palīdzību aizsargāt izdevēju mantiskās intereses, jo Latvijas autortiesības tomēr ir veidotas, par pamatu ņemot autortiesību ( authorright ), nevis kopēšanas tiesību ( copyright ) principus un izdevējs kā autortiesību subjekts nav pieņemams no konceptuālā viedokļa.

Jāņem vērā arī tas, ka, dalot atlīdzību starp izdevējiem, būs grūti noteikt, cik kuram pienākas. Kā gadījumā, ja izdevējs būs izdevis 10 darbus, varēs noteikt, cik no tiem ir darbi autortiesību izpratnē, jo "darba" kritēriju autortiesībās praktiski var piemērot un tas ir domāts, lai to piemērotu tikai tiesa.

Sadalot atlīdzību, būs arī grūti noteikt, cik kuram izdevējam īsti pienākas, un noapaļošanas rezultātā jebkurā gadījumā tas, kam pienākas mazāk, saņems vairāk un tas, kam pienākas vairāk, saņems mazāk, jo patieso kopēšanas apjomu precīzi kontrolēt nevarēs.

Jāņem vērā arī tas, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai jaunā sistēma sāktu pilnvērtīgi funkcionēt, jo AL 35. pants stājas spēkā 2001. gada 1. janvārī. Ministru kabinetam jāpieņem noteikumi par atlīdzības iekasēšanu un sadali, kā arī jāizveido mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija vai jāsagaida, kad kāda no esošajām organizācijām uzņemsies administrēšanas pienākumus un sistēma sāks pilnvērtīgi funkcionēt.

Iepriekš vajadzētu izvērtēt arī to, cik ilgi vēl pastāvēs "darbu" reprogrāfiskā reproducēšana, jo līdz ar interneta un ciparu kopiju tehnoloģiju attīstību nākotnē lielākā daļa darbu, kurus parasti kopē, var būt pieejami tikai tīklā un ciparu formātā. Līdz ar to var nebūt reprogrāfiska darbu kopēšana pietiekamā apjomā, lai "uzturētu" mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju, lai tā varētu pildīt savas funkcijas, jo pretējā gadījumā paredzēto atlīdzību vienkārši nemaksās tādēļ, ka trūks efektīva kontroles mehānisma.

Kā alternatīvas pašreiz izveidojamai sistēmai var minēt vēl vismaz divus variantus.

Pirmajā variantā vajadzētu autortiesību likumā atļaut kā izņēmumu tikai kopijas privātām vajadzībām un atlīdzību iekasēt no kopēšanas iekārtu izgatavotājiem un importētājiem (vidēji 2-4% no to vērtības). Atlīdzībai būtu jābūt samaksātai pirms muitas zonas atstāšanas vai iekārtu pirmās atsavināšanas. Tas būtu viegli un lēti kontrolējams mehānisms, kura ieviešanai visvairāk pretotos iekārtu izgatavotāji un importētāji, kā arī izdevēji, jo šajā gadījumā, kad atļautas tikai privātās kopijas, izdevējiem nebūtu vairs pamata pretendēt uz likumisku atlīdzību. Toties sistēma būtu samērā vienkārša, ne īpaši dārga sevis uzturēšanai. Arī jebkura "neprivātu" kopiju lietošana varētu nešaubīgi tikt kvalificēta kā autortiesību pārkāpums, un visbeidzot tiktu nešaubīgi ievērots arī starptautiskajos līgumos paredzētais izņēmuma princips.

Otrajā variantā varētu paredzēt personiskām un dienesta vajadzībām veiktu reprogrāfiskās reproducēšanas tiesību obligāto kolektīvo administrēšanu, likumā paredzot automātisku šo tiesību nodošanu mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai, kas savukārt iekasētu atlīdzību no reproducētājiem.

Tomēr šāda sistēma tikai pēc sava formulējuma atšķirtos no pašreiz likumā paredzētās un praksē faktiski sastaptos ar visām iepriekšminētajām organizatoriskajām grūtībām. Vienīgais ieguvums būtu tas, ka formāli netiktu pārkāpts starptautiskajos līgumos paredzētais izņēmuma princips, kas tiktu aizstāts ar obligāto kolektīvo tiesību administrēšanu.

Informācijas avots: Jurista Vārds Nr. 32 (185) 24.10.2000.