Reproducēšanas tiesība. Un tās aprobežojumi autortiesībās.


Mag. iur. Māris Grudulis

Reproducēšanas tiesība. Un tās aprobežojumi autortiesībās


Latvijas Republikas Satversmes 113.pantā deklarēts: "Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības." Šī norma kontekstā ar Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumos noteiktajām tiesībām ir pamats visām tiesībām, kuras Latvijas valstī tiek vairāk vai mazāk nodrošinātas jaunrades darbu autoriem vai viņu tiesību pārņēmējiem.

Izpildot Satversmē noteikto prasību, valstij jāgarantē attiecīgu normatīvo aktu pieņemšana, atbilstošu institūciju izveidošana, kā arī tiesību īstenošanas un aizsardzības efektīva nodrošināšana. Pieņemot atbilstošus normatīvos aktus, valstij jāgarantē to atbilstība Latvijas Republikai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem (un šobrīd varam teikt, ka arī Eiropas Savienības (ES) direktīvām).

Tieši šī nepieciešamība sakārtot Latvijas normatīvos aktus atbilstoši starptautiskajām un ES prasībām nesen izraisījusi diezgan asu diskusiju masu medijos par tā dēvēto kopēšanas nodevu vai valdības vēlmi beidzot pieņemt noteikumus, kuriem sakarā ar Autortiesību likuma 35.pantu jau no 2001.gada 1.janvāra bija jāreglamentē jautājumi par atlīdzību, kas autoriem pienākas par viņu ekskluzīvās reproducēšanas tiesības aprobežojumu.

Šajā rakstā autors vēlas atspoguļot problēmu, kas saistīta ar reproducēšanas tiesības un tās aprobežojumu formulējumu Autortiesību likumā, kā arī vērst uzmanību uz sekām, ko rada nesavlaicīga valsts darbība autortiesību likumdošanas sakārtošanā.

Tā kā rakstā aplūkojamā problēma saistīta ar autora izņēmuma tiesību reproducēt savu darbu, raksta pirmajā daļā tiks apskatīta reproducēšanas tiesības būtība un tās aprobežošanas iespēja, kā arī starptautiskās un ES prasības, kas attiecas uz reprogrāfisko reproducēšanu. Otrajā raksta daļā tiks aplūkota šīs tiesības reglamentācija Latvijas likumdošanā, kā arī sekas, ko rada valsts nevērīgā attieksme pret reprogrāfiskās reproducēšanas aprobežojuma atbilstošu reglamentēšanu normatīvajos aktos.

 
I. Reproducēšanas tiesības būtība un tās reglamentācija starptautiskajos līgumos un ES direktīvās

Būtība. Reproducēšanas tiesība šobrīd ir viena no autora mantiskajām izņēmuma tiesībām, kas garantē autoram vai viņa tiesību pārņēmējam iespēju kontrolēt darba eksemplāru pavairošanu un līdz ar to arī saglabāt juridiski garantētu monopolu tirgū, kurā tiek piedāvāti aizsargātā darba eksemplāri.

Reproducēšanas tiesība ir saistīta ar aizsargāto darbu materiālo eksemplāru (satura nesēju) izgatavošanu. Neatkarīgi no tā, kāds ir nesējs (grāmata, kompaktdisks, datora cietais disks), ja tiek izgatavots otrs vai vairāki aizsargātā darba eksemplāri, kopijas izgatavošana jākvalificē kā reproducēšana.

Jānorāda, ka par reproducēšanu būtu nepamatoti uzskatīt tādu darbību, kas nepieciešama, lai darbu varētu lietot tam paredzētajā veidā. Tā, piemēram, disketē ierakstīta faila atvēršanu ar datoru var salīdzināt ar briļļu lietošanu grāmatas lasīšanai, un nevis kvalificēt kā reproducēšanu autortiesību izpratnē. Savukārt šī paša faila kopēšana no disketes datora cietajā diskā jau jāatzīst par darba reproducēšanu.

Pēc vispārēja autortiesību principa jebkurai reproducēšanai ir jāsaņem tiesību īpašnieka atļauja. Reproducēšanas tiesība ir absolūta tiesība, kas, līdzīgi kā īpašuma tiesība, garantē īpašniekam absolūtu varu pār lietu, nodrošina autoram vai viņa tiesību pārņēmējam to, ka neviens bez viņa atļaujas nevarēs tiesīgā kārtā izgatavot nevienu aizsargātā darba kopiju.

Tomēr, tā kā absolūtas varas garantēšana pār darbu reproducēšanu faktiski nav iespējama (kontrolējama), kā arī var būt pretēja visas sabiedrības leģitīmajām interesēm, reproducēšanas tiesība parasti tiek aprobežota likumā paredzētajos gadījumos. Aprobe?ojumi paredz darbu lietotāju iespēju bez tiesību īpašnieka atļaujas izgatavot (reproducēt) darba eksemplāru ar jebkuriem līdzekļiem, bet parasti noteiktā skaitā un noteiktiem mērķiem. Aprobežojums savā būtībā ir analogs īpašuma tiesībās pazīstamajai tiesībai uz svešu lietu (piemēram, servitūti).

Autortiesībās visbiežāk sastopamais reproducēšanas aprobežojums ir likumā nostiprināta atļauja visiem un jebkuram izgatavot (reproducēt) vienu darba eksemplāru privātai lietošanai.

 

Starptautiskās un ES prasības

Bernes 1886.gada konvencijas "Par literāro un mākslas darbu aizsardzību" 9.pantā noteikts konvencijas dalībvalstu pienākums garantēt tiesību īpašniekiem ekskluzīvu tiesību atļaut darbu reproducēšanu jebkurā veidā un formā. Pants satur pedagoģiska rakstura normu, kurā noteikts: jebkura skaņu un vizuālā ieraksta izdarīšana tiek uzskatīta par reproducēšanu.

Saskaņā ar konvencijas prasībām (9.pants) reproducēšanas tiesības aprobežojumiem jābūt noteiktiem konkrētās valsts likumā, un tie nedrīkst būt tādi, kas traucētu darbu normālu izmantošanu un nepamatoti ierobežotu autoru leģitīmās intereses.

Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) TRIPS līguma 9.pantā dota vispārēja atsauce uz pienākumu ievērot Bernes konvencijas prasības, kas nozīmē tai analogu aizsardzības apjomu arī attiecībā uz darbu reproducēšanu. Līguma 13.pantā paredzēta PTO dalībvalstu iespēja aprobežot izņēmuma tiesības (tajā skaitā arī reproducēšanas tiesību) īpašos gadījumos un tādā veidā, lai šie aprobežojumi netraucētu darbu normālu ekspluatēšanu, kā arī nenodarītu kaitējumu tiesību īpašnieku leģitīmajām interesēm.

Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) 1996.gada autortiesību līguma 1.pantā ir ietverta TRIPS līgumam analoga atsauce uz pienākumu ievērot Bernes konvencijas prasības.

WIPO autortiesību līgumā (10.pantā) tiek pieļauta tiesību aprobežošana dalībvalstu likumos. Pantā noteikts, ka aprobežojumi dalībvalstu līkumos paredzami tikai īpašos gadījumos, tie nedrīkst traucēt darba normālu izmantošanu, kā arī nepamatoti kaitēt autoru leģitīmajām interesēm.

Eiropas Savienības direktīvā Nr. 2001/29, kas attiecas uz dažu autortiesību un blakustiesību aspektu harmonizēšanu informācijas sabiedrībā, noteikts: autoriem ir ekskluzīva (izņēmuma) tiesība atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, pagaidu vai pastāvīgu savu darbu vai to daļas reproducēšanu jebkādā formā un ar jebkādiem līdzekļiem (2. pants).

Direktīvā (5.pants) saglabāta ES dalībvalstu iespēja paredzēt likumā aprobežojumus darbu reproducēšanai uz papīra vai līdzvērtīga materiālā nesēja - ar nosacījumu, ka tiesību īpašniekiem tiek garantēta taisnīga atlīdzība un šādi netiek reproducēti nošu izdevumi.

 
II. Reproducēšanas tiesība un tās aprobežojumi Latvijas Autortiesību likumā, to īstenošana

Normatīvie akti

Izstrādājot Autortiesību likumu (Saeimā pieņemts 2000.gada 6.aprīlī), tā autoriem bija jāievēro gan Bernes konvencijas, gan TRIPS līguma prasības, kā arī jārēķinās ar WIPO autortiesību līgumu un Eiropas Savienības direktīvu prasībām.

Tā, atbilstoši šiem nosacījumiem Autortiesību likuma 15.panta pirmās daļas 2.punktā tika nostiprināta autora izņēmuma tiesība uz darba reproducēšanu1. Ar šo normu tika nostiprināts princips, ka neviens un nekad nevar reproducēt ar autortiesībām aizsargātu darbu bez tiesību īpašnieka atļaujas, kā tikai gadījumos, kad to tieši pieļauj likums.2

Attiecībā uz darbu reprogrāfisko reproducēšanu likumā tika noteikts izņēmuma tiesības aprobežojums, saskaņā ar kuru tika atļauts juridiskām un fiziskām personām reprogrāfiski reproducēt darbus personiskām vai dienesta vajadzībām (Autortiesību likuma 33.pants).

Lai ievērotu starptautiskās prasības, likumā tika noteikts, ka par šādu reprogrāfiskās reproducēšanas tiesības ierobežojumu tiesību īpašniekiem pienākas taisnīga atlīdzība.

Tieši par šo taisnīgo atlīdzību arī radušās neskaidrības un problēmas, kas joprojām nav atrisinātas.

Virzot Autortiesību likumprojektu otrajam lasījumam, tālaika kultūras ministre Karīna Pētersone iesniedza Saeimai priekšlikumu noteikt, ka atlīdzību par darbu reprogrāfisko reproducēšanu maksā šādai reproducēšanai izmantojamo iekārtu izgatavotāji un importētāji pirms pirmās pārdošanas vai importa (priekšlikums Nr.150).

Juridiskā komisija ierosināja noteikt, ka atlīdzību maksā iekārtu izgatavotāji un importētāji, kā arī personas, kas sniedz reprogrāfiskās reproducēšanas pakalpojumus kā maksas pakalpojumus (priekšlikums Nr.153).

Atbildīgajā komisijā tika atbalstīts Juridiskās komisijas priekšlikums. Arī Saeimā priekšlikums tika atbalstīts bez iebildumiem.

Šāda atlīdzības sistēma ir aprobēta daudzās pasaules valstīs, un tāpēc iesniegtie priekšlikumi jāuzskata par atbilstošiem starptautiskajām prasībām un vispārpieņemtajiem autortiesību aizsardzības principiem.

Savukārt, virzot Autortiesību likuma projektu trešajam lasījumam, kultūras ministre K.Pētersone pretēji iepriekš paustajai nostājai iesniedza priekšlikumu noteikt, ka tā vietā, lai atlīdzību maksātu iekārtu izgatavotāji un importētāji, jānosaka, ka atlīdzību par reprogrāfisko reproducēšanu maksā personas, kuras sniedz šādu pakalpojumu (priekšlikums Nr.73). Atbildīgā komisija atbalstīja priekšlikumu. Arī Saeimā priekšlikums tika atbalstīts bez iebildumiem.

Likumā (35.panta otrā daļa) tika noteikts, ka par reprogrāfiskās reproducēšanas maksājamās atlīdzības lielumu, tās iekasēšanas un izmaksāšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Pieņemot likumu, pārejas noteikumos tika noteikts, ka 35.panta noteikums par autora atlīdzību par reprogrāfisko reproducēšanu stājas spēkā 2001.gada 1.janvārī.

Loģiski, ka līdz šim datumam Ministru kabinetā bija jāpieņem attiecīgie noteikumi.

 
Noteikumu izstrāde

Ministru kabineta noteikumu izstrādāšanai ar kultūras ministres 2000.gada 28.jūnija rīkojumu Nr.85 tika izveidota darba grupa, kas savu darbību faktiski sāka pirms šī rīkojuma izdošanas. Vēl formāli neizveidotās darba grupas sanāksmē 2000.gada 13.jūnijā Kultūras ministrijas pārstāvji uzstāja uz nepieciešamību veikt izpēti par darbu kopēšanas praksi Latvijā.

Neraugoties uz likumā noteikto datumu (2001.gada 1.janvāris), līdz kuram Ministru kabineta noteikumiem jau bija jābūt izstrādātiem, pētījums tika pabeigts tikai 2002.gada maijā.

Lai gan likumā tika noteikts konkrēts datums (2001.gada 1.janvāris), ar kuru likums autoriem garantēja tiesību uz taisnīgo atlīdzību, attiecīgie Ministru kabineta noteikumi līdz šim datumam netika pieņemti.

Lai noslēptu šo neizdarību, 2002.gada pavasarī Ministru kabinets iesniedza Saeimā Kultūras ministrijas iniciēto likumprojektu Nr.1271 "Grozījumi Autortiesību likumā", kas paredzēja izdarīt izmaiņas likuma pārejas noteikumos un noteikt, ka Autortiesību likuma 35.panta noteikums par autoru atlīdzību stājas spēkā 2004.gada 1.janvārī.

Šāds likuma grozījums faktiski atņemtu autoriem atlīdzību, kas viņiem pienākas jau no 2001.gada 1.janvāra, bet netiek iekasēta un izmaksāta tādēļ, ka nav izstrādāti un pieņemti attiecīgie Ministru kabineta noteikumi. Saeimas deputāti noraidīja šo ierosinājumu kā tādu, kas vērsts uz to, lai ar likuma grozījumiem noslēptu ierēdņu bezdarbības faktu, kā arī izvairītos no pienākuma jebkad kompensēt autoriem nodarītos zaudējumus.

 
Pašreizējā situācija

Pašreiz Autortiesību likums atļauj bez autora atļaujas reproducēt darbus personiskajām un dienesta vajadzībām, kā arī formāli nosaka autoriem taisnīgu atlīdzību jau kopš 2001.gada 1.janvāra. Fakts, ka joprojām nav pieņemti attiecīgie Ministru kabineta noteikumi, nekādā mērā nevar ietekmēt pašas tiesības uz atlīdzību esamību.

Šādos apstākļos varam droši teikt, ka valsts negarantē autortiesību īpašniekiem Satversmes 113.pantā noteikto tiesību un jebkuram autoram ir tiesības prasīt no valsts nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu.

Šāda situācija, kad gandrīz jebkuram autoram ir prasījuma tiesības pret valsti, tikai liecina par situācijas nopietnību un nepieciešamību steidzami risināt atlīdzības noteikšanu, iekasēšanu un izmaksāšanu. Turklāt valstij jādomā, kā atlīdzināt autoriem vairāk nekā divu gadu garumā nodarītos zaudējumus.

Arī pati aprobežojuma reglamentācija Autortiesību likumā jau ir paspējusi novecot, jo neatbilst ES direktīvas Nr. 2001/29 nosacījumiem, pēc kuriem nav pieļaujams reprogrāfiskās reproducēšanas tiesības aprobežojums attiecībā uz nošu izdevumiem. Direktīvā arī noteikts: paredzot likumā aprobežojumu, kas attiecināms uz reprogrāfisko reproducēšanu uz papīra vai līdzvērtīga materiālā nesēja, tiesību īpašniekam jāsaņem taisnīga atlīdzība.

Šis pienākums garantēt taisnīgu atlīdzību nenozīmē tikai to, ka valstij likumā jānosaka tiesība uz atlīdzību, bet arī to, ka valstij jāgarantē, lai šī atlīdzība tiktu efektīvi iekasēta un izmaksāta tiesību īpašniekiem. Līdz ar to, ja valsts savā likumdošanā aprobežo reproducēšanas tiesību, atlīdzības garantēšana būtu jākvalificē kā valsts pārvaldes funkcija.

Kā Eiropas valstīs vispāratzīta prakse jāmin šīs funkcijas deleģēšana mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām. Tās visbiežāk ir nevalstiskas organizācijas, kas nodarbojas ar tiesību administrēšanu.

Arī Latvijas Autortiesību likuma 63.pantā noteikts, ka šo tiesību uz atlīdzību par darbu reprogrāfisko reproducēšanu administrē tikai kolektīvi. Saskaņā ar likumu autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ir nevalstiskas organizācijas, kuras izveidot tiesīgi tikai paši autori.

No šāda likuma formulējuma izriet, ka pienākums administrēt tiesību uz atlīdzību par darbu reprogrāfisko reproducēšanu tiek deleģēts mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijām. Ja šāds funkcijas deleģējums valstīs, kur mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas darbojas jau gadu desmitiem, var tikt uzskatīts par efektīvu jautājuma risinājumu, tad Latvijas apstākļos var izrādīties, ka neviena no esošajām organizācijām neuzņemsies administrēt šo tiesību.

Šāds iznākums ir visai iespējams, jo pašreizējā likumā nostiprinātā atlīdzības iekasēšanas kārtība solās būt smaga un ļoti darbietilpīga. Arī attiecīgo Ministru kabineta noteikumu projekts nerisina daudzus ar administrēšanu saistītus nozīmīgus jautājumus.

Domājams, ka situācijā, kad tiesības administrēšanu neuzņemsies neviena no kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, atbildība par atlīdzības nenodrošināšanu tomēr būtu jāuzņemas valstij. Jo nevar tikt atzīta par tiesisku situācija, kad valsts aprobežo autoru izņēmuma tiesību, bet praksē nenodrošina atbilstošas un likumā paredzētas atlīdzības iekasēšanu un izmaksāšanu.

 

Secinājumi

Latvijas valsts jau ilgāk nekā divus gadus negarantē autoriem likumā paredzēto atlīdzību par reprogrāfiskās reproducēšanas izņēmuma tiesības aprobežošanu.

Šāda valsts bezdarbība jākvalificē kā Satversmes 113.pantā garantētās tiesības neievērošana. Valstij ir jāuzņemas atbildība par autoriem nodarītajiem zaudējumiem.

Reproducēšanas tiesības reglamentācijas jautājumā Autortiesību likums neatbilst Latvijai saistošajām starptautiskajām, kā arī Eiropas Savienības prasībām.

Atlīdzības garantēšana ir jākvalificē kā viena no valsts funkcijām autortiesību jomā.

Autortiesību likumā atlīdzības iekasēšanas un sadales funkcija ir deleģēta nevalstiskām organizācijām, tomēr iespējams, ka šīs organizācijas neuzņemsies pildīt minēto funkciju.


Informācijas avots: Jurista Vārds Nr. 19 (227), 20.05.2003.