Reprogrāfiskā reproducēšana


Maija Veide

Kultūras ministrijas vecākā referente autortiesību jautājumos

 

Reprogrāfiskā reproducēšana

Kā līdzsvarot sabiedrības un autoru intereses


 
Autortiesību likums (pieņemts 2000.gada 6.aprīlī, spēkā no 2000.gada 11.maija) ir galvenais tiesību akts Latvijā, kurš regulē autoru tiesības un to apjomu. Protams, ir jāmin arī starptautiskās konvencijas1 un līgumi2, kā arī ES direktīvas3. Tomēr pamatā šie tiesību akti ir ietverti Autortiesību likumā.

Reprogrāfiskā reproducēšana ir darba oriģināla vai kopiju faksimileksemplāru izgatavošana ar jebkura līdzekļa palīdzību fotokopēšanas ceļā, izņemot iespiešanu. Par reprogrāfisku reproducēšanu uzskatāma arī skenēšana vai faksimileksemplāru izgatavošana fotokopēšanas ceļā palielinātā vai samazinātā mērogā.4 Tātad, pirmkārt, par reprogrāfisku reproducēšanu uzskatāmas darbu kopijas un arī kopijas no kopijām, otrkārt, reprogrāfija ietver arī darba pārveidošanu elektroniskā formā skenēšanas ceļā.

Nosacījumi attiecībā uz reprogrāfiju ir ietverti Autortiesību likuma V nodaļā, 33.panta otrajā daļā un 35.pantā. Šī nodaļa attiecas uz autora tiesību ierobežojumiem.

 

Reprogrāfiskā reproducēšana - autora tiesību ierobežojuma aspekts

Tiesības uz darba reproducēšanu galvenokārt ir autora izņēmuma tiesības, t.i., autors var atļaut vai aizliegt sava darba reproducēšanu, kā arī pieprasīt par to atlīdzību. Tomēr atsevišķos gadījumos, ja tas nepieciešams sabiedrības interesēs, reproducēšanas tiesības ir ierobežotas un darba izmantotāji drīkst reproducēt darbu, maksājot taisnīgu atlīdzību, vai atsevišķos gadījumos darbu drīkst reproducēt bez maksas. Šādi gadījumi ir minēti Autortiesību likuma V nodaļā.

Bernes konvencijas "Par literāro un mākslas darbu aizsardzību" 9.panta otrā daļa, Pasaules tirdzniecības organizācijas TRIPS līguma 13.pants, kā arī Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas Autortiesību līguma 10.pants paredz nosacījumus, ar kādiem drīkst ierobežot autoru izņēmuma tiesības. Tie ir ietverti tā sauktās trīssoļu pārbaudes (three-step test) formulā: izņēmuma tiesības drīkst ierobežot īpašos gadījumos (1.solis), ja tas nav konfliktā ar darba normālu izmantošanu (2.solis) un nepamatoti neierobežo autora likumīgās intereses (3.solis).

Bernes konvencijas, kurai Latvija atkal pievienojās 1995.gada 11.septembrī, 1967.gada redakcijas izstrādāšanas procesā Stokholmas konferencē, kad tika izstrādāta un akceptēta pašreiz spēkā esošā redakcija, tika apsvērta iespēja konvencijas tekstā iekļaut izsmeļošu autortiesību ierobežojumu, t.i., iespējamo izņēmumu sarakstu. Tas ietvertu biežāk sastopamos izņēmumus dalībvalstu attiecīgajos likumos: "Visbiežāk sastopamie izņēmumi dalībvalstu likumos attiecas uz šādiem darbiem vai izmantošanas veidiem: 1) publiskās runas, 2) citāti, 3) mācību grāmatas un hrestomātijas, 4) laikrakstu raksti, 5) aktuālo notikumu atspoguļojums, 6) īslaicīgie skaņu ieraksti, 7) personiskās vajadzības, 8) fotokopēšana bibliotēkās, 9) reproducēšana īpašās rakstu zīmēs redzes invalīdu vajadzībām, 10) literāru darbu skaņu ieraksti redzes invalīdu vajadzībām, 11) dziesmu teksti, 12) attiecībā uz skulptūrām, kas uzstādītas publiskās vietās utt., 13) mākslas darbi, kas izmantoti kā pamats filmās un televīzijas programmās, 14) reproducēšana sabiedriskās drošības interesēs.5

Šis saraksts netika iekļauts konvencijas tekstā vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, šāds saraksts varētu izveidoties ļoti garš, un tas joprojām būtu nepilnīgs. Otrkārt, būtiskāks arguments - lai gan atsevišķas valstis piemērotu dažus izņēmumus, citas valstis varētu izvēlēties piemērot tos visus, tādējādi tikpat kā atceļot autora izņēmuma tiesības uz darba reproducēšanu.6

Bernes konvencijā tika iekļauta vispārīga klauzula trīssoļu pārbaudes formulas veidā. Saskaņā ar 1967.gada Stokholmas konferences ziņojumu praksē šie soļi jāvērtē cits pēc cita7, t.i., vispirms ir jāizvērtē, vai gadījums, kurā tiek ierobežotas autora izņēmuma tiesības, ir īpašs. Ja tas ir atzīstams par īpašu gadījumu, tad ir jāizvērtē, vai konkrētais izmantošanas gadījums nav pretrunā ar darba normālu izmantošanu. Tad, ja ir atzīts, ka tā ir normāla izmantošana, ir jāizvērtē, vai tas nepamatoti neierobežo autora likumīgās intereses.

Lai gan Autortiesību likuma V nodaļā ir nosaukti īpašie gadījumi, kad drīkst ierobežot autora izņēmuma tiesības, katrs šis gadījums ir pakļauts tālākai trīssoļu pārbaudei.

Attiecībā uz reprogrāfisko reproducēšanu tiek noteikts, ka personiskām un dienesta vajadzībām darbus drīkst reproducēt, neprasot autora atļauju, bet samaksājot viņam taisnīgu atlīdzību. Vadoties pēc trīssoļu pārbaudes, 1.solis - īpašie gadījumi - reprogrāfiskās reproducēšanas aspektā ir personiskās un dienesta vajadzības, nepārsniedzot apjomu, kas nepieciešams minēto mērķu sasniegšanai.

2.solis - "normālas izmantošanas" jēdziens parasti tiek definēts tiesu praksē. Latvijā līdz šim nav bijusi izskatīta lieta tieši par autora tiesību ierobežojumu, kurā tiktu veikta šāda trīssoļu pārbaude.

Jēdzienu "normāla izmantošana" var skaidrot kā kādu noteiktu standartu pazīmi: "Ir acīm redzami, ka visām darba izmantošanas formām, kurām bija vai kuras, visticamāk, varētu iegūt vērā ņemamu ekonomisku vai praktisku nozīmīgumu, ir principā jāpaliek autoru kompetencē; izņēmumi, kas varētu ierobežot autoru iespējas šajos aspektos, ir nepieņemami."8

3.solis - autora likumīgo interešu nepamatota ierobežošana. Pēc būtības jebkurš izmantošanas veids, kas jebkādā veidā aizskar autora izņēmuma tiesības, ierobežo autora intereses; šādā gadījumā nekādi ierobežojumi vispār nebūtu iespējami. Vienīgais atļautais autora likumīgo interešu ierobežojums ir "pamatots". Tāpēc būtisks ir jēdziena "nepamatots" skaidrojums.

Pirmkārt, ir jāņem vērā autora tiesību ierobežošanas mērķis - sabiedrības intereses. No tā izriet, ka jebkuru ierobežojumu, kurš nebūtu sabiedrības interesēs, var atzīt par nepamatotu. Otrkārt, arī ierobežojumam sabiedrības interesēs jābūt izmantotam "pamatoti", t.i., atbilstoši pārējos soļos minētajiem kritērijiem.

 

Kolektīvā reprogrāfiskās reproducēšanas administrēšana

Autortiesību likuma 35.pants un 63.pants nosaka, ka reprogrāfiskā reproducēšana ir viena no obligāti kolektīvi administrējamām tiesībām. Ņemot vērā plašo autoru un izmantotāju loku, likumdevējs ir abu pušu interesēs noteicis obligāto kolektīvo administrēšanu.

Ideālā gadījumā katrs tiesību īpašnieks saņemtu viņam pienākošos atlīdzību saskaņā ar darba patieso izmantošanu. Tomēr attiecībā uz reprogrāfisko reproducēšanu šāda principa burtiska ievērošana daudzos gadījumos nav iespējama.

Atšķirībā no citiem obligāti kolektīvi administrējamiem veidiem, kuri, līdzīgi kā reprogrāfiskā reproducēšana, ir autoru tiesību ierobežojums un ir atļauti personiskām vajadzībām (piemēram, filmu un fonogrammu reproducēšana personiskām vajadzībām), reprogrāfiskā reproducēšana ir vieglāk kontrolējama, jo kopējamās iekārtas vēl aizvien lielākoties ir organizāciju īpašumā, nevis individuālu mājsaimniecību īpašumā.9 Jāpiebilst, ka to var attiecināt tikai uz analogo kopēšanu. Tomēr, kā jau aplūkots šī raksta sākumā, jēdziens "reprogrāfiskā reproducēšana" tiek attiecināts arī uz digitālo kopēšanu. Iekārtas, ar kurām tiek veikta digitālā kopēšana, piemēram, skeneri, printeri, arī datori, ir arī individuālu mājsaimniecību īpašumā.

Līdz ar to ir izdalāmi divi reprogrāfiskās reproducēšanas paveidi, kuriem ir iespējamas atšķirīgas administrēšanas shēmas - analogā reproducēšana un digitālā reproducēšana.

Kā jau minēts iepriekš, analogā reprogrāfiskā reproducēšana ir vieglāk kontrolējama salīdzinoši kontrolējamā iekārtu skaita un to atrašanās vietu dēļ. Tādēļ ir iespējams veidot shēmas, kur autori un izdevēji saņem atlīdzību par viņu reāli kopētajiem darbiem. Ir iespējama uzskaite, pētījumi u.tml., kā rezultātā tiek aprēķināta katra konkrēta autora un izdevēja atlīdzība. Savukārt attiecībā uz digitālo reproducēšanu šādas ticamas shēmas izveidot būtu sarežģīti.

Pastāv vairāki varianti, kā autori un izdevēji var saņemt atlīdzību par darbu reprogrāfisku reproducēšanu.

1. Atlīdzību var maksāt par materiālajiem nesējiem (kopējamām iekārtām, papīru, pulveri). Ir iespējami divi varianti:

- atlīdzību iekasē materiālo nesēju izgatavotājiem un importētājiem pirms pirmās atsavināšanas (pārdošanas), līdzīgi kā tas ir ar nesēja atlīdzību par filmu un fonogrammu reproducēšanu personiskām vajadzībām;

- atlīdzību iekasē veikalos, kuros pārdod materiālos nesējus individuāliem lietotājiem.

Šī varianta galvenā priekšrocība neapšaubāmi ir tā samērā vienkāršā un lētā administrēšana. Atkarībā no kopējās iekasētās summas administrēšanas izmaksu procents būs diezgan neliels.

Varianta trūkums ir tas, ka šajā gadījumā atlīdzības lielums parasti tiek piesaistīts kādam noteiktam rādītājam - materiālā nesēja cenai (nosakot atlīdzību kā procentu no materiālā nesēja cenas) vai arī kopējamās iekārtas jaudai (jo jaudīgāka iekārta, jo lielāka atlīdzība - jo ar jaudīgāku iekārtu ir iespējams vairāk nokopēt). Taču bieži vien jaudīgākās kopējamās iekārtas nepērk ne skolas, ne bibliotēkas, kur darbi tiek kopēti visvairāk, bet gan lielie uzņēmumi un bankas, kur darbu kopēšana gandrīz nenotiek. Līdz ar to šī atlīdzība nebūs proporcionāla reālajam darbu izmantojumam un nebūs taisnīga ne attiecībā pret darbu izmantotājiem, ne arī pret tiesību īpašniekiem.

2. Atlīdzību maksā atbilstoši izmantotāju (darbinieku, skolēnu, studentu u.tml.) skaitam konkrētajā organizācijā.

Atlīdzības apjomu par izmantotāju nosaka, veicot izpēti par kopēšanas apjomiem un kopētajiem materiāliem. Tad tiek aprēķināts, cik aizsargāto darbu vidēji tiek kopēts uz vienu lietotāju, un attiecīgi noteikts atlīdzības lielums.

Sarežģījumus šajā gadījumā rada tas, ka lietotāju skaits organizācijās bieži mēdz mainīties. Piemēram, bibliotēkai gada sākumā ir 1000 abonentu, bet gada beigās var būt jau 3000 abonentu. Gan šīs informācijas sniegšana, gan arī apstrāde un analizēšana prasa lielus cilvēku resursus un materiālos ieguldījumus.

Tāpat arī, ieviešot šo variantu, atlīdzības lielums nebūs precīzi atkarīgs no kopēto darbu apjoma, jo, kādā brīdī mainoties kopēšanas apjomam, maksājamās atlīdzības lielums nemainās.

3. Atlīdzību maksā atbilstoši izdarīto kopiju skaitam.

Šajā gadījumā tiek noteikta likme (samaksa) par vienu kopētu darba lapu. Tiek veikta izpēte un, līdzīgi kā 2. variantā, aprēķināts kopētais aizsargāto darbu apjoms. No visa kopētā apjoma procentuāli aprēķinot aizsargāto darbu apjomu un sareizinot to ar noteikto likmi, var aprēķināt katras organizācijas maksājamās atlīdzības lielumu. Tādēļ ir nepieciešams uzskaitīt kopējo kopēto lapu skaitu, tomēr gandrīz visās kopējamās iekārtās darbojas automātiska kopēto lapu uzskaite.

Arī šīs sistēmas administrēšana ir samērā dārga. Tā, līdzīgi kā 2. variants, prasa lielus cilvēku un materiālo resursu ieguldījumus, jo ir jāapkopo visu organizāciju sniegtās ziņas par kopēto lapu skaitu.

Šajā variantā atlīdzība tiek maksāta proporcionāli kopiju skaitam, kas ļauj izmantotājam kontrolēt maksājamās atlīdzības apjomu.

Šie ir pamatvarianti, kā tiek aprēķināta un iekasēta atlīdzība par darbu kopēšanu. Ir iespējami arī citi varianti, piemēram, kombinēts 1. un 2. vai 1. un 3. variants. Tad tiek iekasēta atlīdzība gan par kopējamām iekārtām, gan arī par lietotāju skaitu vai kopiju skaitu - izglītības iestādēs, bibliotēkās, nereti arī valsts iestādēs un vietās, kur kopēšanas pakalpojums tiek sniegts par maksu. Šis ir izdevīgs variants uzņēmējiem, kas kopēšanas iekārtas izmanto tikai savām vajadzībām.

Izvēloties jebkuru administrēšanas variantu, ir vajadzīgi dati par kopēto apjomu un kopētajiem darbiem. Tie ir nepieciešami gan atlīdzības sadalīšanai, gan arī lai noteiktu, kādu autoru darbi tiek kopēti.

Pamatojoties uz šiem datiem, tiek noteikts arī maksājamās atlīdzības lielums, ja izvēlas 2. vai 3. administrēšanas variantu.

Saskaņā ar Starptautiskās reproducēšanas tiesību organizāciju federācijas (International Federation of Reprographic Rights Organisations - IFRRO) datiem, tiek lietotas četras pamatmetodes, kā sadalīt atlīdzību par reprogrāfisko reproducēšanu:

* sadale pēc nosaukumiem; tā ietver trīs pamatmetodes: pilna atskaite, izpēte, darbu objektīvā pieejamība;

* sadale, pamatojoties uz izpēti, kurā netiek konstatēti konkrēti reproducētie darbi.10

Dažādās valstīs tiek īstenoti dažādi atlīdzības sadales mehānismi. Tas ir atkarīgs gan no valstī darbojošās reprogrāfiskās reproducēšanas sistēmas, gan arī no tiesību īpašnieku lēmuma par atlīdzības sadali. Pamatā ir iespējami šādi varianti: atlīdzība tiek sadalīta atsevišķiem tiesību īpašniekiem, balstoties uz datiem par viņu darbu reālo izmantojumu; atlīdzība tiek izmantota kopējiem mērķiem.

Kopējiem mērķiem atlīdzību varētu izmantot tad, ja šādu variantu izvēlētos tiesību īpašnieki, bet tas attiecas tikai uz tiem tiesību īpašniekiem, kurus pārstāv attiecīgā mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija. Šādi kopējie mērķi varētu ietvert autortiesību aizsardzības aktivitāšu stiprināšanu, atbalstu atsevišķām tiesību īpašnieku grupām vai atsevišķu kategoriju darbiem.11

Šādā gadījumā attiecībā uz pārējiem tiesību īpašniekiem tiek piemēroti Autortiesību likuma 66.panta ceturtās daļas nosacījumi: "Autortiesību un blakustiesību subjekti, kas nav pilnvarojuši organizācijas iekasēt šā likuma 65.pantā paredzēto atlīdzību, ir tiesīgi pieprasīt, lai organizācijas izmaksā viņiem pienākošos atlīdzību saskaņā ar izdarīto atlīdzības sadali, kā arī lai izslēdz viņu darbus vai izpildījumu no licencēm, ko šīs organizācijas izdod darbu izmantotājiem." Līdzīgi ir ar ārvalstu tiesību īpašniekiem, kurus saskaņā ar organizāciju līgumiem pārstāv Latvijas mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācija. Atkarībā no noslēgtā līguma nosacījumiem atlīdzība, kas viņiem pienākas, vai nu tiek izmaksāta viņus pārstāvošajai organizācijai, vai arī pievienota Latvijas tiesību īpašnieku daļai.

 

Izdevēju tiesības uz atlīdzību par reprogrāfisko reproducēšanu

Reprogrāfiskā reproducēšana kolektīvās administrēšanas ietvaros ir ierobežota ar Autortiesību likumā minētajiem nosacījumiem - iepriekš aplūkoto trīssoļu pārbaudi. Tātad gadījumos, kuri iziet ārpus minētās pārbaudes, izmantotājam vai nu pašam, vai ar kolektīvās administrēšanas organizācijas starpniecību būtu jāsaņem autora atļauja.

No likuma konstrukcijas izriet situācija, kad izdevēja tiesības ar Autortiesību likumu tiek aizsargātas tikai ierobežotajos reprogrāfiskās reproducēšanas gadījumos, kad nav jāsaņem autora atļauja, bet, ja reproducēšanas akts iziet ārpus likumiski atļautajām robežām, izdevējam atlīdzība formāli nepienākas. Autoru tiesību pāreja izdevējam praksē ir atkarīga no noslēgtā līguma nosacījumiem - izdevējs var būt autora tiesību pārņēmējs. Tādējādi reprogrāfiskā reproducēšana ir izņēmums no vispārējiem Autortiesību likuma nosacījumiem, jo arī izdevēji ir minēti kā tiesību īpašnieki paši par sevi.

Tomēr rodas jautājums, kādēļ izdevēji vispār ir iekļauti kā atlīdzības saņēmēji par reprogrāfisko reproducēšanu, ja izdevējam pašam par sevi autortiesības nepiemīt, bet viņš tās var tikai pārņemt līgumā ar autoru.

Jādomā, ka šeit ir būtiski tas, ka reprogrāfiskā reproducēšana personiskām un dienesta vajadzībām ir autortiesību ierobežojums, kas noteikts sabiedrības interesēs. Jebkurš reprogrāfiskās reproducēšanas akts ierobežo autora tiesības un intereses, un no tā cieš arī izdevējs, kurš autora darba izdošanā ir ieguldījis līdzekļus. Tādējādi atlīdzība par reprogrāfisko reproducēšanu izdevējam ir atlīdzība par viņa materiālajiem ieguldījumiem, nevis atlīdzība par intelektuālo darbu, kā tas ir autoriem. Varētu uzskatīt, ka tā ir sui generis tiesība, līdzīgi kā datu bāzēm, kuras pašas par sevi nav autortiesību aizsargājams objekts, bet tiek aizsargātas kvalitatīvo vai kvantitatīvo ieguldījumu dēļ.12

Līdz ar tehnoloģiju attīstību darbi kļūst brīvāk pieejami sabiedrībai - parādās jauni darbu izmantošanas veidi un darbu izplatība notiek ātrāk un plašākos mērogos. Nosakot, ka reprogrāfiskā reproducēšana ir autoru tiesību ierobežojums, jebkuram ir tiesības darbu reprogrāfiski reproducēt personiskām vai dienesta vajadzībām. Tādējādi darbu izmantotājam nav jāvēršas pie autora, autortiesību īpašnieka vai autora pārstāvja, lai pirms darba izmantošanas saņemtu atļauju darbu izmantot. Tomēr tas nedrīkst nepamatoti ierobežot autoru intereses un tiesības, tādēļ autoriem un izdevējiem ir jāsaņem atlīdzība par šādu viņu darbu izmantošanu.

1 Latvija ir pievienojusies šādām konvencijām autortiesību jomā: Bernes konvencijai "Par literāro un mākslas darbu aizsardzību", Ženēvas konvencijai "Par fonogrammu producentu aizsardzību pret neatļautu viņu fonogrammu aizsardzību", Romas konvencijai "Par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību"

2 Latvija ir ratificējusi šādus līgumus autortiesību jomā: Pasaules tirdzniecības organizācijas TRIPS līgumu, Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas līgumu - Autortiesību līgumu un Izpildījumu un fonogrammu līgumu

3 Kaut arī ES direktīvas Latvijai nav juridiski saistošas, ņemot vērā Latvijas virzību uz Eiropas Savienību, direktīvu nosacījumi tiek iekļauti nacionālajā likumdošanā

4 Autortiesību likuma 1.panta 16.punkts

5 Records of the Intellectual Property Conference of Stockholm, June 11-14, 1967, WIPO, Geneva, 1971, citēts pēc Mihaly Fiscor "How much of what? The "three-step test" and its application in two recent WTO dispute settlement cases, RIDA Nr.192, p. 119-120 , 2002

6 ibid., p.119

7 Collective Administration of Copyright and Neighbouring Rights, Report prepared by the International Bureau of the WIPO, Copyright - November 1989, WIPO, Geneva, p.323

8 Records of the Intellectual Property Conference of Stockholm, June 11-14, 1967, WIPO, Geneva, 1971, citēts pēc Mihaly Fiscor "How much of what? The "three-step test" and its application in two recent WTO dispute settlement cases, RIDA Nr.192, 2002, p. 137

9 Collective Administration of Copyright and Neighbouring Rights, Report prepared by the International Bureau of the WIPO, Copyright - November 1989, WIPO, Geneva, p.323

10 Sīkāk par katru šo veidu skat. http://www.ifrro.org/papers/distrib.html

11 http://www.ifrro.org/papers/distrib.html, skatīts 05.04.2003

12 Autortiesību likuma 5.panta otrā daļa, Autortiesību likuma IX nodaļa
 

Informācijas avots: Jurista Vārds Nr. 17 (275), 06.05.2003.