Par rakstu pārpublicēšanas tiesiskajiem aspektiem


Mag. iur. Māris Grudulis

 

Par rakstu pārpublicēšanas tiesiskajiem aspektiem

 

Mūsdienu sabiedrībā, palielinoties masu saziņas līdzekļu skaitam, palielinās arī to savstarpējā konkurence, kas izpaužas gan kā ātrāka un kvalitatīvāka informācijas sniegšana lasītājiem, gan arī šīs informācijas operatīvāka un ātrāka iegūšana no tās pirmavotiem. Patērētājam visbiežāk ir redzama tikai konkurences cīņa informācijas pasniegšanas procesā, bet pašiem konkurentiem ne mazāk svarīgs ir informācijas iegūšanas un saglabāšanas process pirms tās publicēšanas, kā arī iespēja gūt maksimālu atdevi no ieguldītā darba un līdzekļiem, kas patērēti konkrētā raksta radīšanā. Tieši šī vēlēšanās ietaupīt līdzekļus informācijas iegūšanas procesā bieži vien saistīta ar neatļautu rakstu pārpublicēšanu, kas rada konfliktus izdevēju vidū.1

Jebkuri konflikti tiesiskā valstī ir atrisināmi ar tiesībām, un arī gadījumos, kad viens laikraksts neatļauti izmanto otra padarītā darba augļus, ir iespējams vērsties tiesību aizsardzības iestādēs un panākt prettiesiskās darbības pārtraukšanu, zaudējumu atlīdzināšanu, kā arī atsevišķos gadījumos - vainīgā sodīšanu.

Risinot šāda veida konfliktus, Latvijas tiesību aizsardzības iestādēm nākas sastapties ar jauna veida tiesiskajām attiecībām, kuru risināšana ir pasveša Latvijas tiesām, attiecībām, kuras saistītas ar tādām mūsu sabiedrībai vēl jaunām tiesību nozarēm kā autortiesības, masu mediju darbības tiesiskā reglamentācija, konkurences likumdošana. Tas saistīts ar to, ka PSRS laikā rakstu pārpublicēšana (arī neatļauta) būtiski neskāra žurnālistu un izdevēju mantiskās intereses, jo starp izdevējiem reālas konkurences vienkārši nebija. Līdz ar to šāda rīcība vairāk attiecās uz profesionālās ētikas normām un juridisku normu piemērošana nebija nepieciešama.

Savukārt mūsdienās, kad informācija ir kļuvusi par tādu pašu preci kā maize, sāls un sērkociņi, rakstu neatļauta pārpublicēšana var nodarīt kaitējumu ne vien žurnālistu un izdevēju morālajām, bet arī mantiskajām interesēm.

Protams, šāda darbība sevī ietver labuma gūšanu no cita cilvēka darba, kas prasījis laiku un līdzekļus, kuri ieguldīti informācijas vākšanā, apkopošanā, analīzē utt. Tāpat nevar noliegt arī to, ka minētās darbības ir ne tikai negodīgas, bet atsevišķos gadījumos var tikt vērtētas vienkārši kā parazītiskas.

Valstīs, kurās jau gadu desmitiem darbojas brīvā tirgus ekonomikas principi, rakstu neatļauta pārpublicēšana, kā arī tai sekojošie tiesas procesi nav nekāds jaunums. Savukārt Latvijā rakstu autoriem un izdevējiem ne vienmēr ir skaidrs, kā cīnīties par savām likumīgajām interesēm un kādas juridiskās normas izmantot to aizsardzībai. Tādēļ šī raksta mērķis ir sniegt lasītājiem aptuvenu priekšstatu par konfliktu risināšanas principiem un iespējām situācijās, kad rakstu neatļauti pārpublicē konkurējošs laikraksts vai žurnāls (A), vai arī to neatļauti atkārtoti izdara sākotnējais izdevējs (B), kā arī dažos vārdos aprakstīt esošo situāciju Latvijā (C).

 

(A)

Gadījumos, kad publicētu rakstu pārpublicē konkurējošais laikraksts, pirmais juridiskais līdzeklis, kuru cenšamies izmantot, ir autortiesības - tiesību nozare, kas šķiet neapšaubāmi atbilstoša šādu jautājumu risināšanai. Situācijā, kad konflikta priekšmets var tikt kvalificēts kā autora jaunrades rezultāts, autortiesību izmantošana būs pats efektīvākais līdzeklis savu interešu aizsardzībai. Gandrīz jebkurā pasaules valstī autors savas tiesības var realizēt gan civilprocesuālajā, gan kriminālprocesuālajā ceļā, panākt zaudējumu atlīdzināšanu un vainīgā sodīšanu.

Tomēr ne jau vienmēr pārpublicētais raksts var atbilst autortiesību likumdošanā izvirzītajiem aizsardzības kritērijiem. Kā vienu no piemēriem var minēt publikāciju, kas sevī ietver tikai statistikas datus. Neapšaubāmi, šāda raksta sagatavošana prasa ilgstošu un ar lielām izmaksām saistītu darbu, kurā ieguldītos līdzekļus nepieciešams atgūt atpakaļ. Šādu investīciju aizsardzība pilnā apmērā tiek nodrošināta valstīs, kur tā dēvētais literārais īpašums tiek aizsargāts ar kopēšanas tiesībām (copyright). Tā, piemēram, ASV, kura ir viena no spilgtākajām šīs tiesību sistēmas pārstāvēm, jebkuras publikācijas aizsardzībai nevarētu tikt izvirzīti nekādi papildu kritēriji.2

Savukārt valstīs, kur literārais īpašums tiek aizsargāts ar autortiesībām (authorright), par aizsardzības pamatkritēriju tiek izmantots jaunrades jeb oriģinalitātes kritērijs. Respektīvi, rakstam jābūt autora jaunrades rezultātam jeb, citiem vārdiem, tam ir jābūt oriģinālam. Šis kritērijs tiek piemērots visās Eiropas valstīs, kur tā saturu parasti nosaka tiesu prakse (jurisprudence) un tiesību doktrīna. Atkarībā no interpretācijas oriģinalitātes kritērijs nosaka to, vai konkrēto darbu aizsargā vai neaizsargā autortiesības. Viena no kritērija radikālākajām formām - subjektīvā oriģinalitāte (Francija) - nosaka, ka darbam jāatspoguļo autora personalitāte (l'empreinte de la personalitē). Darba oriģinalitāti vai neoriģinalitāti iespējams konstatēt tikai katrā konkrētā gadījumā, un to parasti veic tiesa, izskatot konkrētu gadījumu.

Otra radikālā oriģinalitātes forma - objektīvā oriģinalitāte (Anglija) - tiek interpretēta kā darba novitāte, un līdz ar to darbam, lai tas tiktu aizsargāts, jābūt vienīgi jaunam, tas ir, tādam, kas neatkārto cita autora agrāk radītu darbu.

Šeit kā svarīgu precedentu Eiropas līmenī varētu minēt Eiropas Justīcijas tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedumu, ar kuru tiesa atzina, ka televīzijas raidījumu programmas var tikt aizsargātas ar autortiesību likumdošanu.3

Tomēr jāņem vērā arī tas, ka ne autortiesības, ne kopēšanas tiesības nepiešķir ekskluzīvu tiesību uz rakstā ietvertās informācijas izmantošanu vispār, jo pieeja informācijai un tās brīva izmantošana ir viens no visas sabiedrības pilnvērtīgas pastāvēšanas un attīstības priekšnosacījumiem.

Tādējādi, ja tiek neatļauti pārpublicēts raksts, kurš atbilst autortiesībās izvirzītajiem aizsardzības kritērijiem, tiesību īpašnieks var griezties tiesību aizsardzības iestādēs un prasīt savu interešu aizsardzību. Saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem attiecīgo valstu likumdošana parasti paredz ne tikai iespēju prasīt prettiesīgās darbības pārtraukšanu un visu zaudējumu un tiesu izdevumu atlīdzināšanu, bet arī kontrafakta eksemplāru iznīcināšanu, kā arī pārkāpuma izdarīšanā izmantoto rīku un līdzekļu konfiskāciju. Vainīgās personas parasti var tikt sauktas arī pie kriminālatbildības.

Grūtības ar autortiesību piemērošanu visbiežāk var rasties tad, ja to vēlas izmantot izdevējs, nevis pats raksta autors, un autora mantiskās tiesības nav cedētas izdevējam. Parasti gan izdevniecības līgums starp raksta autoru un izdevēju tiek slēgts rakstveidā (arī lielākajā daļā valstu likums prasa obligātu šī līguma rakstisku formu). Tādējādi izdevējs, jau kā autortiesību īpašnieks, var atsaukties uz viņam cedētajām tiesībām un vērsties tiesību aizsardzības iestādēs arī bez autora paša līdzdalības.

Savukārt, ja autora mantiskās tiesības uz konkrēto publikāciju nav cedētas izdevējam, ievērojot likumā paredzēto formu, izdevējs vairs nevarēs izmantot ekskluzīvo tiesību, ko citā situācijā viņam garantētu autortiesības.

Tomēr arī šajā situācijā izdevēja rīcībā ir efektīvi juridiskie līdzekļi, ar kuriem var aizsargāt savas ekonomiskās intereses. Viens no efektīvākajiem līdzekļiem šādā situācijā var izrādīties konkurences likumdošana.

Šis līdzeklis ir arī efektīvi izmantojams situācijā, kad publikāciju autortiesības vispār neaizsargā (piemēram, tā neatbilst oriģinalitātes kritērijam), un to var izmantot gan autors, gan izdevējs.

Rakstu neatļautu pārpublicēšanu gandrīz simtprocentīgi var kvalificēt kā negodīgu jeb parazītisku konkurenci. Atbildība par šādu rīcību parasti balstās uz vispārējām civiltiesību normām, kuras reglamentē jebkura veida kaitējuma atlīdzību. Vienīgā būtiskā atšķirība ir tā, ka kaitējums ir nodarīts, veicot komercdarbību, un abas konfliktā iesaistītās puses darbojas viena veida tirgū, sniedzot viena veida pakalpojumus.

Piemērojot konkurences likumdošanu, sākotnējā lietas izskatīšana parasti notiek administratīvā kārtā, un pārkāpējam papildu zaudējumu atlīdzībai var tikt piemērots sods.

Savas ekonomiskās intereses izdevējs var aizsargāt, arī izmantojot vispārējās civiltiesības. Gandrīz visu kontinentālās tiesību sistēmas valstu civillikumos sastopama norma, kas vainīgajai personai uzliek par pienākumu atlīdzināt jebkuru nodarīto kaitējumu, kā arī aizliedz netaisni iedzīvoties uz otras personas rēķina4.

Gadījumos, kad konkurents ir publicējis rakstu pirms tiesīgā izdevēja, var jau runāt par negodprātīgu sveša komercnoslēpuma izmantošanu. Šeit gan jāņem vērā tas, vai ir tikuši ievēroti visi informācijas glabāšanas kritēriji, kas to ļauj kvalificēt kā komercnoslēpumu.

Neapšaubāmi, tiesvedībā svarīgāko nozīmi piešķir pasākumiem, kuru mērķis ir sākotnējā stāvokļa atjaunošana. Tas ir likumā paredzētu tiesisko pasākumu komplekss, kura mērķis ir piedzīt no vainīgās personas komersantam nodarītos zaudējumus, kā arī neiegūto peļņu. Tā kā visbiežāk sākotnējā stāvokļa (kāds bija pirms tiesību aizskāruma) atjaunošana faktiski nav iespējama, visi pasākumi tiek reducēti uz zaudējumu atlīdzību. Minētie pasākumi tiek veikti parastajā civiltiesībās vai komerctiesībās noteiktajā kārtībā.

Tomēr kā vienu no pamatproblēmām, kas varētu rasties gadījumos, kad ir notikusi neatļauta rakstu pārpublicēšana, varētu minēt grūtības, kas rodas, nosakot nodarītā kaitējuma raksturu un apjomu. Tādējādi svarīgu lomu tiesvedības gaitā iegūst pareiza un pamatota kaitējuma aprēķināšana un tā pamatošana tiesā.

Ja raksta autors (izdevējs) ir raksta sagatavošanā ieguldījis samērā lielus līdzekļus (materiāla izpēte, analīze, dārgi komandējumi, informācijas pirkšana) un tie neatmaksājas, jo rakstu ir neatļauti pārpublicējis cits laikraksts, un pirmā laikraksta tirāža neatmaksā ieguldītos līdzekļus, tad var runāt par jau nodarītiem zaudējumiem. Šādā gadījumā pārkāpējam būtu jāatlīdzina minētie izdevumi.

Nepamatotu iedzīvošanos var pamatot arī ar konkurējošā laikraksta tirāžas negaidītu palielināšanos, kas konkrētajam laikrakstam parasti nav raksturīga.

Tomēr zaudējumu aprēķināšana autortiesību pārkāpumu gadījumā parasti ir visai problemātiska, tāpēc daudzu valstu likumdošanā zaudējumu atlīdzības pienākums ir aizstāts ar iespēju autoram saņemt kompensāciju, kuras lielumu nosaka tiesa pēc abu pušu viedokļa uzklausīšanas.

Šāda iespēja vairs neprasa no autortiesību īpašnieka pienākumu pierādīt zaudējumu apjomu un var tikt salīdzināta ar kompensāciju, kuru maksā par morālā kaitējuma nodarīšanu. Kompensācijas apmēru parasti nosaka, ņemot vērā pārkāpēja materiālo stāvokli, pārkāpuma raksturu, aizskarto interešu apjomu un pārkāpuma sabiedrisko bīstamību.

Pagājušā gadsimta otrajā pusē anglosakšu tiesību sistēmā bija izveidojies princips, kas noteica, ka par katru kontrafakta eksemplāru vainīgais cietušajam maksā vienu attiecīgās valsts naudas pamatvienību (piemēram 10 000 neatļauti reproducētu eksemplāru - 10 000 dolāru kompensācija). Tomēr šis princips sevi parādīja kā nelietderīgu, jo veidojās situācija, ka tiesību pārkāpējiem bija izdevīgāk nomaksāt minēto kompensāciju nekā maksāt par likumīgu licenci. Arī aritmētiski noteikto atlīdzības principu kritizēja tiesību zinātnieki, jo tas it kā atļauj izmantot legālo licenču kārtību, kas autortiesībās ir piemērojams tikai izņēmuma gadījumos, kā arī nelabvēlīgi ietekmē tiesisko attiecību godprātīgu veidošanos.

Pašreizējā citu valstu tiesu prakse veidojas, balstoties uz doktrinārajām atziņām, kas nosaka, ka, aprēķinot kompensāciju, nav velkamas paralēles nedz ar nodarītajiem zaudējumiem, nedz ar pārkāpēja iegūto labumu, tiesai ir jābūt neatkarīgai no jebkādiem iepriekš noteiktiem kritērijiem.

Vienīgais kaut cik reālais kritērijs, kas balstās uz ekonomiskā neizdevīguma principu, varētu būt tas, ka kompensācijai jābūt tādai, lai pārkāpējam ar to rastos tik ievērojams pametums, ka tas viņu atturētu no līdzīgu darbību atkārtošanas nākotnē. Tomēr jāņem vērā, ka kompensācijas primārā funkcija ir kompensēt cietušajam nodarīto kaitējumu (gan mantisko, gan morālo), nevis tikai "sodīt" pārkāpēju.

Jāatceras arī, ka kontinentālās tiesību sistēmas būtība ir nodrošināt taisnīgumu un tādējādi noteikt kompensācijas apmēru ir tiesneša suverēna tiesība un pienākums, kura izpildē viņu nekas un neviens nedrīkst ietekmēt ar iepriekš noteiktiem kritērijiem. Tādējādi tiesnesis vadās tikai pēc savas tiesiskās apziņas un savas izpratnes par taisnīgumu. Arī analogās lietās noteiktie kompensāciju apmēri viņam nedrīkst būt saistoši.

Jāpiebilst, ka bieži lietas par šāda rakstura pārkāpumiem līdz tiesai nemaz nenonāk, jo autortiesību īpašnieka rīcībā parasti ir tādi argumenti kā likumā paredzētās krimināltiesiskās sankcijas, izgatavošanai izmantoto rīku un līdzekļu obligātā konfiscēšana, kontrafakta eksemplāru iznīcināšanas pienākums un citi represīva rakstura pasākumi, kas parasti negodīgo izdevēju lieliski stimulē noslēgt mierizlīgumu ar tiesību īpašniekam ļoti izdevīgiem noteikumiem.

Viens no viselementārākajiem jautājuma risināšanas variantiem ir tāds, ka aizskarto tiesību īpašnieks vēršas tiesā ar prasību uzlikt arestu konkrētajiem kontrafakta izdevumiem, prasa tos izņemt no apgrozības un iznīcināt. Šāda situācija ir tik neizdevīga atbildētājam, ka viņš vienmēr būs gatavs slēgt mierizlīgumu ar jebkuriem noteikumiem.

Šādi īsumā ir jautājuma risināšanas veidi gadījumos, kad darbu neatļauti pārpublicē konkurējošs izdevējs, tomēr praksē bieži var rasties situācijas, ka darbu neatļauti pārpublicē izdevējs, kuram sākotnēji ir bijušas tiesības dotā darba publicēšanai.

 

(B)

Situācijās, kad autors ir likumīgi devis atļauju publicēt savu rakstu, izdevējs bieži vien nepamatoti domā, ka raksts un visas ar tā izmantošanu saistītās autortiesības ir kļuvušas par viņa īpašumu. Lai tā būtu, ir nepieciešams likuma prasībām atbilstoši noformēts izdevniecības līgums.

Likuma prasībām neatbilstošs izdevniecības līgums var sagādāt diezgan lielas nepatikšanas izdevējam, kā arī atsevišķos gadījumos vienkārši izbeigt viņa darbošanos attiecīgajā komercdarbības nišā.

Kontinentālajā tiesību sistēmā autortiesības ir veidotas tādējādi, lai aizsargātu autoru un viņa mantiskās un nemantiskās intereses, pretēji copyright sistēmai, kura ir veidota, lai aizsargātu investora (kurš parasti ir izdevējs (producents)) mantiskās intereses.

Autortiesību sistēmā likums sargā autoru, jo tradicionāli tiek uzskatīts, ka izdevējs ir "spēcīgāks" par autoru un jau vēsturiski cenšas netaisnīgi izmantot tā radītos darbus. Tādējādi likumdošana ir orientēta uz to, lai visās tiesiskajās attiecībās, kas rodas starp autoru un izdevēju, uzvarētājs vienmēr būtu autors.

Kontinentālajā autortiesību likumdošanā parasti ir noteiktas stingras prasības izdevniecības līgumiem. Atšķirībā no tradicionālajiem civiltiesiskajiem un komercdarījumiem šiem līgumiem raksturīgs lielāks skaits līguma būtisko sastāvdaļu. Tiem parasti ir jāievēro rakstveida forma, tajos precīzi jānorāda cedēto tiesību apjoms (ja konkrētās valsts likumdošana vispār pieļauj tiesību cesiju) vai likumā minētie licences būtiskie noteikumi.

Turklāt rakstveida formas neievērošana ne vienmēr padara darījumu par spēkā neesošu (ad validatem), bet ir domāta vienīgi pierādīšanas atvieglošanai (ad probatem).

Bieži vien likums aizliedz cedēt vēl neesošus darbus un aizstāt izdevniecības līgumus ar darba vai uzņēmuma līgumiem (kā to parasti praksē mēdz darīt, pieņemot darbā žurnālistus). Kā būtiska sastāvdaļa līgumā parasti jānorāda teritorija, kurā var izmantot cedētās tiesības, izmantošanas laiks un veids. Savukārt visas neprecizitātes un neskaidri nosacījumi parasti tiek tulkoti par labu autoram, pēc iespējas vairāk tiesību saglabājot viņam.

Likums bieži vien nepieļauj noteikt vienreizēju atlīdzību autoram, bet paredz to noteikt proporcionāli izdoto eksemplāru mazumtirdzniecības cenai. Ir sastopama arī jauktās atlīdzības kārtība (piemēram, Francijā), kur vienreizēju atlīdzību atļauts izmaksāt, slēdzot līgumus par atsevišķu kategoriju darbu izmantošanu (piemēram, enciklopēdijas), atsevišķiem izmantošanas veidiem (reklāma), līgumos ar ārvalstniekiem vai situācijās, kad vienkārši neatmaksājas veikt aprēķinus proporcionālās atlīdzības iekasēšanai.

Tādējādi gadījumos, kad izdevējs godprātīgi pilda savas saistības un autors ar viņa darbību ir apmierināts, izdevējam problēmas no nepilnvērtīgi sastādīta izdevniecības līguma nevar rasties. Savukārt, ja rodas savstarpējas nesaskaņas, izdevēju no nelabvēlīgām sekām var pasargāt tikai prasmīgi noslēgts izdevniecības līgums. Līguma nozīme parādās arī tad, ja prasību pret izdevēju izvirza autora mantinieki vai citi tiesību pārņēmēji un autors vairs nevar vai arī vienkārši nevēlas apliecināt to, ka jau iepriekš ir notikusi vienošanās ar izdevēju par tiesību cesiju vai par raksta publicēšanu vispār.

Arī tad, ja izdevējs būs izdevis darbu, kuru radot autors ir pārkāpis cita autora tiesības, izdevējam būs grūti nodrošināt savu regresa prasību pret neīsto darba autoru, ja nebūs noslēgts rakstveida izdevniecības līgums.

Nepastāvot likumīgām prasībām atbilstošam līgumam, izdevējs nevarēs arī atsavināt vai citādi nodot tālāk iegādātās tiesības uz darba izmantošanu.

Neprecīzi vai rakstveida formā nenoslēgti līgumi var būtiski ietekmēt arī darbu tālāku komerciālu izmantošanu. Tā, piemēram, ja autors cedējis izdevējam tiesības izdot laikrakstā viņa rakstu un tālāka (atkārtota) publicētā darba izmantošana nav precizēta, izdevējs nebūs tiesīgs laikraksta numuru publicēt internetā (it sevišķi, ja piekļūšana tam tiek piedāvāta kā maksas pakalpojums) vai izdot laikraksta numuru apkopojumu kompaktdiska formātā.

Jāņem vērā arī, ka starptautiskajos līgumos ietvertie principi ir pret legālo licenču principa izmantošanu autortiesībās. Tas nozīmē: izdevējs nevar attaisnoties ar to, ka ir gatavs izmaksāt autoram atlīdzību par viņa raksta izmantošanu atkārtoti, jo tikai autors ir tiesīgs lemt par sava darba ekonomisko izmantošanu arī pēc tā publicēšanas. Tādējādi, ja no kompaktdiskā publicētā laikraksta desmit gadu numuru apkopojuma viena raksta atkārtota publikācija šādā formātā nav attiecīgi juridiski noformēta, kā kontrafakta produkcija var tikt konfiscēta visa disku partija, kas neapšaubāmi līdzi nesīs ievērojamus zaudējumus.

Arī mierizlīguma noteikumi ar autortiesību īpašnieku šādā situācijā būs noteikti neizdevīgāki un maksās dārgāk izdevējam, nekā būtu izmaksājis jau agrāk korekti noslēgts izdevniecības līgums.

Tā kā arvien aktuālāka kļūst elektronisko avīžu izdošana, var teikt, ka gandrīz visi laikraksti šodien interesentiem ir ieejami internetā. Tā kā laikrakstu izdevēji parasti "aizmirst" juridiski korekti formulēt rakstu izmantošanu elektroniskā formātā, viņu visbiežāk sastopamais arguments ir tāds, ka laikraksta elektroniskā versija ir vienkāršs un pašsaprotams publicēšanas veids, kas nav jānodala atsevišķi no laikraksta tradicionālās papīra versijas. Līdz ar to laikraksta elektroniskā versija ir it kā laikraksta papīra versijas dabisks turpinājums.

Savukārt rakstu autori nepiekrīt šādam uzskatam un apgalvo, ka laikraksta elektroniskā versija ir raksta jauna pārpublicēšana, kurai nepieciešama autoru piekrišana un līdz ar to arī jauna samaksa.

Eiropā šo uzskatu pretrunu - darbu autoriem par labu - ir atrisinājusi tiesu prakse, kas noteikusi: darbu izmantošana elektroniskā formātā ir jauna veida darba izmantošana, kas nepārprotami prasa autoru īpašu piekrišanu. Atļauja, kas dota publicēšanai papīra formātā, nav pietiekama elektroniskās versijas izmantošanai.5

Pamatojoties uz šo tiesu praksi un doktrinārajām atziņām, ir veidota arī Eiropas Savienības 2000. gada direktīva "Par autortiesībām informācijas sabiedrībā", kas jau konkrēti uzliek ES valstīm par pienākumu noteikti nodrošināt autortiesību īpašniekus pret šādu viņu tiesību neievērošanu.

Tā kā šāda veida juridiskie konflikti var nodarīt lielus zaudējumus komercdarbībā, attiecīgie likumi, lai veicinātu arī informācijas apriti, parasti prasībām, kas izriet no autortiesību pārkāpumiem, nosaka saīsinātu noilguma termiņu (parasti 3-5 gadi). Vispārīgais prasības noilguma termiņš Latvijas likumdošanā var vēl diezgan ilgi turēt bailēs izdevējus, kas nav pievērsuši attiecīgo uzmanību autortiesību jautājumiem savā biznesā. Kopā ar likumā paredzētajām diezgan bargajām sankcijām6 un faktu, ka civillietās, kas saistītas ar autortiesību pārkāpumiem, prasītājs ir atbrīvots no valsts nodevas, minētās prasības vēl ilgi atgādinās izdevējiem par to, cik daudz var zaudēt, taupot uz godprātīgas un likumīgi noformētas autoratlīdzības rēķina.

Šāda situācija ir visai nelabvēlīga arī no informācijas sabiedrības viedokļa, jo samērā sarežģītās formalitātes faktiski bremzē informācijas apriti un daudzu ekonomiski izdevīgu multimediju produktu radīšanu.

Tādēļ papildus saīsinātiem noilguma termiņiem likumdošanā vērojama tendence aizliegto legālo licenču sistēmu nomainīt ar obligāto kolektīvo tiesību administrēšanu, kura pēc būtības sniedz tādu pašu rezultātu.7

Otrs pretlikumīgās rīcības veids, ar kuru visbiežāk sastopamies izdevējdarbībā, ir atkārtota (un bieži vien arī sākotnēja) rakstu publicēšana, pārveidojot/mainot raksta saturu, to vai nu vienkārši saīsinot, vai arī pārveidojot.

Šajā gadījumā jau jārunā par autora nemantisko jeb morālo tiesību pārkāpumu, konkrētāk - par autora tiesībām uz darba integritāti.

Minētā tiesība izriet no Bernes 1886. gada konvencijas 6. bis panta, kas nosaka: autoram ir tiesības iebilst pret sava darba sagrozīšanu, deformāciju, kā arī pret jebkuru citu modifikāciju, kas var aizskart viņa cieņu vai reputāciju.

Dažādu valstu likumdošanā šī norma tiek transformēta pārsvarā divos veidos.

Pirmajā jeb dinamiskajā koncepcijā norma tiek pārrakstīta ar tādu pašu jēgu kā konvencijā, tas ir, autoram tiek dota likumiska iespēja aizliegt tikai tādu darba pārveidošanu, kas var nodarīt kaitējumu autora cieņai vai reputācijai. To, vai konkrētajā gadījumā minētais kaitējums ir vai nav cieņu vai reputāciju aizskarošs, izvērtē tiesa.

Otrā jeb statiskā koncepcija aizliedz jebkuru darba modifikāciju, nedodot iespēju tiesai lemt par to, vai ir noticis cieņas vai reputācijas aizskārums.8

Atkarībā no tā, no kuras koncepcijas vadījies konkrētās valsts likumdevējs, ir jāizvērtē izdevēja rīcība, pārveidojot darbu. Pēc statiskās koncepcijas loģikas, izdevējs nav tiesīgs izdarīt nekādus labojumus darbā, tomēr gan jurisprudence, gan doktrīna pieļauj izmaiņas darbā, kas saistītas ar gramatikas, lingvistikas un citiem tamlīdzīgiem labojumiem.

Reizēm izdevēji neievēro arī tādu autora tiesību kā tiesību uz vārdu vai tiesību uz autorību, kas izriet no tā paša Bernes konvencijas 6. panta. Šī tiesība nozīmē to, ka uz visiem eksemplāriem jābūt pienācīgā kārtā norādītam autora vārdam (dažās valstīs ir prasība norādīt arī titulu un citus goda nosaukumus). Parasti minētā tiesība attiecībā pret autoriem tiek ievērota, bet aizmirsta attiecībā pret darbu tulkotājiem, kuriem jau ir savas, no sākotnējā darba atvasinātas autortiesības.

 

(C)

Latvijā izdevēji ne vienmēr pievērš attiecīgo uzmanību sava biznesa juridiskajām niansēm. Daudzos gadījumos izdevniecības līgumi vispār netiek slēgti rakstveidā, lai gan Autortiesību likuma 43. pants prasa obligātu rakstveida izdevniecības līguma formu. Arī darba līgums nekādā gadījumā nevar aizstāt izdevniecības līgumu (autortiesību likuma 12. pants), un tādējādi līgums, ar kuru tiek pieņemts darbā štata žurnālists nevar aizstāt izdevniecības līgumu, kurš jāslēdz par katru darbu un tā izmantošanu atsevišķi.

Bieži vien izdevēji uzskata: pietiek ar to, ka tiek sastādīts dokuments, kurā ir norādīts, ka autors saņēmis attiecīgu samaksu par savu darbu.

Šis dokuments varbūt ir pietiekams no grāmatvedības viedokļa, tomēr nepietiekams pilnīgai tiesību cesijai.

Tā kā Latvijā vērojama tendence lielu daļu laikrakstu pārpublicēt internetā, veidojot datu bāzes no vairākiem laikrakstiem un to tirāžām vairāku gadu garumā, ir paredzami juridiski konflikti sakarā ar to, ka autori vērsīsies tiesā ar prasībām par neatļautu viņu darbu izmantošanu.

Jāpiebilst arī, ka šādas datu bāzes parasti veido citas personas, nevis sākotnējie izdevēji. Tā kā ar sākotnējo izdevēju slēgtajos līgumos bieži vien nav atrunas, ka izdevējs ir tiesīgs viņam nodotās tiesības uz darbu izmantošanu nodot tālāk, cietēji būs komersanti, kuri piedāvā konkrēto laikrakstu arhīvu internetā.

Izvairīties no atbildības nepalīdzēs arī noslēgtie līgumi ar sākotnējo izdevēju, jo tie dod tikai tiesību uz regresa prasību par nodarītajiem zaudējumiem, nevis juridisku iespēju izvairīties no atbildības par autortiesību pārkāpumiem.9

Situācija ir nelabvēlīga izdevējiem arī no tā viedokļa, ka autortiesībās nepastāv saīsināti prasības noilguma termiņi, likumā juridiski nekorekti formulētas autora nemantiskās tiesības uz darba integritāti (Autortiesību likuma 14.panta pirmās daļas 5., 6. punkts), kā arī Latvijas reālajai situācijai neatbilstošās sankcijas Krimināllikumā.

Protams, nesakārtotā situācija likumdošanā un publisko iestāžu nevēlēšanās iesaistīties autortiesību pārkāpumu novēršanā pieļauj šādu klaju autoru tiesību pārkāpšanu, kas turpinās jau gadiem ilgi, tomēr ir pilnīgi skaidrs arī tas, ka, pieaugot atbildētāju maksātspējai, pieaugs arī autoru prasību skaits pret izdevējiem.

 

1 Piemēram, 2000. gada 5. oktobra "Dienas Biznesā" I. Zēberliņas raksts par to, ka Konkurences padome pieņēmusi izskatīšanai "Dienas Biznesa" izdevēja SIA "Izdevniecība Diena Bonner" iesniegumu, kurā lūgts izvērtēt laikraksta "Lauku Avīze" rīcību, pārpublicējot DB veidoto Latvijas 50 lielāko uzņēmumu sarakstu

2 Tomēr jāņem vērā, ka, lai piedzītu zaudējumu atlīdzību un tiesāšanās izdevumus no vainīgās personas, ASV likumdošana prasa darbu obligātu reģistrāciju

3 Rēvue du droit d'auteur, juillet.1995, p.173

4 Latvijas Civillikuma 2391-2392 pants

5 Spriedumu teksti pieejami arī internetā www.juriscom.net

6 Tiesa pēc prasītāja lūguma var pieņemt lēmumu, ka uz materiāliem un iekārtām, kas izmantotas kontrafakta eksemplāru izgatavošanai, vēršama piedziņa autoram nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai vai arī šie materiāli un iekārtas nododamas izmantošanai labdarības nolūkos vai konfiscējamas. Kontrafakta eksemplāri iznīcināmi (Autortiesību likuma 69.panta 3. daļa)

7 Piemēram, ES 1993.g. 27.sept. direktīva (CE) Nr.93/83, kas attiecas uz satelītu raidīšanu un retranslāciju pa kabeļiem. Direktīvas 9. pants nosaka, ka dalībvalstīm jāgarantē šā veida izmantošanas tiesību obligātā kolektīvā administrēšana. Protams, kontekstā jāskata starptautiskie līgumi, kas slēgti pēc minētās direktīvas pieņemšanas, kā arī jaunākās ES direktīvas

8 Šī koncepcija sagādā lielas problēmas tiesai ar tās piemērošanu. Sevišķi "kutelīga" ir situācija ar samērā utilitāru darbu pārveidošanu (ēku, pieminekļu, baznīcu ērģeļu u.c. līdzīgu darbu remontu, restaurāciju, nojaukšanu un pat kosmētisko remontu)

Kā savdabīgu paradoksu var minēt to, ka šī koncepcija bieži tiek lietota postsociālisma valstīs, kur jau tā autortiesību doktrīnas maiņa sagādā neskaitāmas grūtības

9 Situācija juridiskajā ziņā ir analoga kā gadījumos ar zagtu lietu civiltiesisko apriti 

   
  Informācijas avots: Latvijas Vēstnesis  26.09.2001